“Jautājumu projekts” jautāja garāmgājējiem Rīgā, kuriem bija jāatbild ar pretjautājumu. Tas fiksēja to, kas tobrīd notika pilsētnieku prātos, aicinot uz sarunu.

Evarts Melnalksnis | 28 10 2020 | Saruna

Reja Bredberija romānā “451 grāds pēc Fārenheita” attēlota pasaule, kurā grāmatas tiek aizliegtas un dedzinātas. Atmiņa kļūst par vienīgo vietu, kur tās iespējams saglabāt. Izrādes Izrādes “Laiks ir iesnaudies pēcpusdienas saulē” saturs ir cilvēki, kas ir iemācījušies no galvas pašu izvēlētu grāmatu. Viņi pavada laiku bibliotēkā, gaidot, kad kāds tās izvēlēsies. Tikšanās starp lasītāju un grāmatu ir apliecinājums tam, ka teksta iemācīšanās, atcerēšanās un nodošana tālāk ir mīlestības akts. Norvēģu horeogrāfes, režisores un mākslinieces Metes Edvardsenas darbos līdzās interesei par valodu būtiska nozīme ir intimitātei un telpas pieredzei. Ar Meti Edvardsenu un izrādes īstenotāju Rīgā Santu Remeri sarunājās Evarts Melnalksnis.

Evarts Melnalksnis | 16 10 2020 | Saruna

Viens no nozīmīgākajiem laikmetīgā teātra pētniekiem Hanss Tīss Lēmans esejā reflektē par to, ko patiesībā teātrī nozīmē politiskā dimensija.

Hanss - Tīss Lēmans | 14 10 2020 | Eseja

“Doties:Sadoties” ir izrāde vienam skatītājam, kas aicina doties pastaigā pa pilsētu roku rokā ar svešinieku – sajust otra ādu, piemēroties otra solim, paskatīties uz pilsētu otra acīm. Šis skotu mākslinieces/-ka Rozanas Keidas (Glāzgova) ielūgums uz pastaigu ir reizē vienkāršs, intīms un radikāls priekšlikums, kas satricina mūsu stereotipus ar ķermeniskas pieredzes palīdzību. Māksliniece uzskata, ka jebkuras jēgpilnas pieredzes pamatā ir prieks un grūtības, ko rada sadarbība ar citādo. Ar Rozanu Keidu un Katrīnu Dūku, viņas sadarbības partneri Rīgā, sarunājās Evarts Melnalksnis.

Evarts Melnalksnis | 05 09 2020 | Saruna

Nevienam nav noslēpums, ka Rīgas apstādījumos kokus izcērt vairāk nekā iestāda. “no tā laika koki vairs nerunā” ir procesuāls vides darbs, kas aug un attīstās katru tā norises dienu festivālā un, cerams, vēl daudzus gadu desmitus pēc tam. Tas aicina iztēloties, par ko 1880. gadā, stādot bulvāru loka liepas, domāja divdesmit septiņus gadus vecais Rīgas parku un dārzu direktors Georgs Kūfalts, un, vērojot, kā aug viena no šīs liepu dzimtas turpinātājām, apjaust tik dīvainu procesu kā dzīvība. Ar izrādes autori Kristu Burāni sarunājās Evarts Melnalksnis.

Evarts Melnalksnis | 05 09 2020 | Saruna

Izrādē “Kur ir norādes no augšas?” mākslinieki Aizaks Čongvajs un Krišjānis Elviks pēta publiskās kārtības izpausmes un vēlmi dzīvot drošībā. Tā ir anonīma un nepieteikta intervence pilsētā, ķermeņu, kustības un vides kompozīcija, kas reflektē par mūsu individualitāti un tās saikni ar “augšu”. Ar Krišjāni Elviku par performances veidošanas pieredzi sarunājās Evarts Melnalksnis.

Evarts Melnalksnis | 03 09 2020 | Saruna

Radot telpu mācīšanās procesam, festivāli mācās paši. Skolas izveide tiem ir kā pašnoteikšanās akts, veids, kā paplašināt izpratni un darbību, triks, kā radīt laiku, kad laika nav.

Silvija Botiroli | 02 09 2020 | Eseja

“Lietisko pierādījumu muzejs” ir klusa izstāde ar dzīviem elementiem, kas iekārtota kādā Rīgas dzīvoklī. To veido lietas – vardarbības liecinieces. Darba autores Jana Jacuka un Laura Stašāne jau 2019. gadā aizsāka pētīt vardarbības tēmu un mākslas prakses, kas ļautu par to runāt publiski, bet šī ir pirmā reize, kad viņas to dara, iesaistot plašāku sabiedrību. Par projektu ar tās veidotājām sarunājās Evarts Melnalksnis.

Evarts Melnalksnis | 02 09 2020 | Saruna

Apziņa, ka lietas nav pasīvas un var būt pat radošas, ļauj mums būt citiem un citādāk. Šāda pārpozicionēšana mudina redzēt, ka lietas ir aktīvas, taču tas nenozīmē, ka mums vairs nav savas atbildības. Tas nozīmē tikai to, ka mums atbildībai jāpievieno, kā teiktu Lēmans, atbildes spēja (response-ability), spēja būt, esot dialogā ar lietām, esot kopā.

Sodja Zupanca Lotkere | 25 08 2020 | Eseja

...tas arī ir būtiskākais, ko izdara izrādes veidošana pilsētā: tā veicina aktīvu kopīgās urbānās telpas kopradīšanu un pārveidošanu. Laikā, kad neskaitāmas pilsētas tiek noslēgtas gan individuālām, gan demokrātijas izpausmēm, šāds teātris un māksla kļūst par politisku praksi tās visdziļākajā būtībā.

Imanuels Šipers | 28 08 2020 | Eseja

Mans ķermenis ir pārmērību glabātuve un pieredzējis izņēmums, un pēc pēdējās karnevāla nakts es varu pārnest šos izņēmumus normalitātē, tādējādi to inficējot. Es eju pa poraino pilsētu un pēkšņi atklāju, ka potenciāli esmu šī porainuma daļa.

Daniels Blanga Gubajs | 20 08 2020 | Eseja

Vairāki mākslas darbi parādīsies un izzudīs no pilsētas līdzīgi pelējuma sēnei – klusi un neuzkrītoši, bet atstājot pēdas. Citi ir uz palikšanu un, cerams, augs un attīstīsies vēl desmitiem gadu pēc mums.

Gundega Laiviņa | 12 08 2020 | Programmas ievadraksts