“Jautājumu projekts” pēta šaubas, hipotēzi, nezināmo, priekšlikumu un ir iespējams tikai pateicoties garāmgājēju uzdotiem jautājumiem. Tā ir saruna ar pilsētniekiem, kuri izvēlas domāt jautājuma formā. Ko tu jautātu pilsētai? Ko tu jautātu savam ķermenim? Ko tu jautātu upei? Ko tu jautātu vēsturei? Šie ir tikai daži no desmitiem jautājumu, ko čīliešu mākslinieku, aktīvistu un arhitektu kolektīvs MIL M2 ir uzdevis neskaitāmu pasaules pilsētu iedzīvotājiem.
Atbilde iespējama tikai kā jautājums, tādējādi izslēdzot vienu pareizo patiesību. “Jautājumu projekts” ir mobila izrāde un mākslas instalācija uz riteņiem, kas festivāla “Homo Novus” atklāšanas dienās ceļoja pa Rīgu, padarot visdažādāko pilsētnieku balsis dzirdamas un jautājumus – redzamus. Izrādei nav noteiktas stundas un vietas, tā iespējama visur un visdažādākajā laikā. Evarts Melnalksnis sarunājās ar projekta veidotājām Rīgā Mariju Konstancu Karvahalu jeb Koniju un Mariju Hose Haņu jeb Koti.

Rīgas projekta dokumentācija: https://milm2.com/archive/proyecto-pregunta-riga

Evarts. Kā “Jautājumu projekts” nokļuva Rīgā?

Konija. Ielūgums uz Rīgu notika acīmredzot tamdēļ, lai iesaistītu Rīgas iedzīvotājus sarunās “viens pret viens”, pieņemot, ka Latvijas iedzīvotāji ir kautrīgi un mazāk iesaistās notikumos publiskajā telpā. Mērķis bija dot iespēju sarunai, lai redzētu, vai cilvēki atvērsies, un lai viņus iesaistītu. Projekta pamats ir ideja, ka uz jautājumu tiek atbildēts ar citu jautājumu. Mums vienmēr sākotnēji ir “mātes jautājums”, kā mēs to dēvējam: “Ko tu jautātu saviem vecākiem?”, “Ko tu jautātu valdībai?”, “Ko tu jautātu savai pilsētai?”, “Ko tu jautātu saviem kaimiņiem?”. Mēs cenšamies savākt iespējami daudzus jautājumus, un tad mēs novietojam tos publiskajā telpā kā milzīgu reklāmas stendu, savā ziņā sacenšoties ar vides informāciju, ko iespējams redzēt pilsētvidē – reklāmām ar aicinājumiem patērēt un iesaistīties pilnīgi cita veida situācijā. “Jautājumu projekts” paver iekšējus, emocionālus, kaislīgus, reizēm politiskus jautājumus ļoti neitrālā veidā, jo tie ir vārdi – melns uz balta, nekā cita. Tā ir neitrāla platforma, uz kuras mēs izvietojam vēstījumus, kas mainās un kuru nozīmē mainās atkarībā no vietas un konteksta. Piemēram, jautājums “Kurp mēs ejam?” mainās atkarībā no tā, vai tas ir izvietots nepabeigta tilta, valdības ēkas vai pilsētas domes priekšā.

Evarts. Kā jūs uzsākat šo procesu un kā jūs izvēlaties jautājumus? Kādām īpašībam tiem jāpiemīt?

Konija. Mums ir tā sauktā “redaktoru komiteja”. Mēs ilgstoši vācam jautājumus un veicam sarunas, kas var ilgt dažas sekundes vai pat stundu, ja kāds garāmgājējs ir ļāvies tai. Ir cilvēki, kuri “pielīp” mums, un ir cilvēki, kuri vienkārši “iemet” mums ar jautājumu neapstājoties. Dienas laikā mēs izveidojam jautājumu arhīvu: katru dienu mums ir viens “mātes jautājums” un kādi simts savāktie jautājumi. Tad mēs ejam tiem cauri un atlasām tos, kuri tobrīd ir jēgpilni un reprezentē vietu, kurā mēs atrodamies, liecinot par kontekstu. Mēs meklējam jautājumus, kas ir daudznozīmīgi un dažādi uztverami. Mēs neizvēlamies tikai politiskus jautājumus, tie mēdz būt ar humoru vai personisku attieksmi.

Kote. Svarīgi ir iekļaut jautājumus, kuri noteiktā vietā tiek atkārtoti vairākkārtīgi, jo tā ir projekta atbildība to izpaust un par to reflektēt. Taču vienlaikus mēs vēlamies skart dažādas jomas, kā politiskas, tā arī tās, par kurām cilvēki jautā. Tāpēc katras dienas jautājumi ir atšķirīgi, un tas ir atkarīgs no sabiedrības noteiktajā vietā.

Evarts. Kāda ir šā projekta vēsture? Kā tas sākās?

Konija. Tas nesākās kā mākslas projekts, un mēs nekad neesam to definējuši kā mākslu. Tas sākās reizē, kad mēs Santjago pilsētā Čīlē bijām “okupējuši” vecas, tukšas noliktavas tūkstoš kvadrātmetru telpu un rīkojām tur daudzveidīgu kultūras programmu. Gandrīz katrs tur drīkstēja kaut ko darīt, mūs uzrunājot. Cilvēki tur daudz rakstīja ar krītu uz sienām, atstājot mums dažādas ziņas. Man šķiet, tas sākās tā. Un tad mēs pieteicāmies mākslas festivālam Valparaiso pilsētā ar projektu “Kurš? Kur? Kad?”, kurā mēs vēlējāmies izlīmēt pilsētā plakātus ar jautājumiem, taču tas nebija iespējams, jo tā ir iekļauta UNESCO aizsargājamo mantojumu sarakstā. Tādēļ tika izgudrots tāds milzīgs, pārvietojams stends. Un šis projekts tika uztverts kā māksla, iekļaujot to mākslas kontekstā kā skatuves vai “dzīvās mākslas” (fr. “art vivant”, angļu “live art”) parādību.

Kote. Savā ziņā tas bija rīks, ko mēs novietojam ielās kā līdzekli. Šķiet, sākumā neviens no mums nesaprata, kā tas darbojas un kā tas attīstīsies. Es atceros, kā pirmajās dienās cilvēki sāka mijiedarboties ar projektu un piedalīties. Sapratām, ka tas lielā mērā ir metodoloģija, jo mēs nesniedzām neko atpakaļ. Projekts raisīja sarunas ar cilvēkiem, kas bija tā būtība. Spēlēšanās ar jautājumiem parādījās vēlāk kā projekta izvērsums, kad mēs sapratām, ka mēs varam ar jautājumiem un vietām manipulēt. Tie bija vairāki līmeņi, kas palēnām atklājās: vispirms sapratne par to, kā cilvēki reaģē uz šo jautājumu stendu ielās, tad tas, kā mēs varam saslēgties ar kopienu pilsētvidē, tālāk nāca jautājumi par to, kā mēs varam kolekcionēt, atlasīt, izmantot un parādīt jautājumus. Turklāt izpēte katrreiz ir citāda. Katrā rezidencē vai festivālā, kurā piedalāmies, projekts iegūst citādu individualitāti mijiedarbībā ar vietas kopienu. Tas ir svarīgi, jo norāda, ka projekts ir atkarīgs no vietējiem cilvēkiem, un viņi ir tie, kas rada šo projektu, tā saturu un jautājumus, ar kuriem nodarboties.

Evarts. Tātad jūs esat veidojuši šo projektu dažādās pilsētās un valstīs?

Kote. Mēs ļoti aktīvi ceļojam ar šo projektu pēdējos četrus gadus, apmeklējot dažādas pilsētas un dažādus kontinentus, jautājot apmēram tos pašus “mātes jautājumus”. Liekas traki, saprotot, ka 2019. gadā esam bijuši Brazīlijā, Vācijā, Spānijā, Ekvadorā, Čīlē… Projekta arhīvs kolekcionē to, ko cilvēki jautā šodien par savu pilsētu, valdību, vecākiem, ģimeni, mākslu, kultūras institūcijām, vēsturi un daudziem citiem jautājumiem. Tas ir jūtīgs sabiedrības domu slānis, ko projekts apkopo.

Konija. Mēs esam vairākkārtīgi ielūgti būt par mediatoriem no dažādu institūciju puses. Proti, projekts var būt arī rīks, kas kalpo vietai, kurai nav tieša kontakta ar publiku un to, kas norisinās ārpusē. Piemēram, jautājot par to, kā dažādi garāmgājēji noteiktā vietā attiecas pret konkrētas institūcijas atrašanos tur. Tādējādi projekts ir līdzeklis, ar kuru var rosināt iesaistīšanos un dialogu.

Evarts. Vai varat pastāstīt par “Jautājumu projektu” dokumentāciju?

Konija. Dokumentācija ir ļoti svarīga, jo ļauj saglabāt projekta laikā tapušos idejas un attēlus. Taču vienlaikus tas ļauj arī izsekot līdzi pašam procesam, tam, kā tas pārvietojas, reizēm izgāžas vai iesaistās sarunās. Projekta noslēgumā tiek veidots buklets, jo tos var izmantot kā rīkus pašus par sevi. Tā ir aktīva nepieciešamība savāktos jautājumus publicēt – līdzīgi kā cilvēkiem ir spiedoša nepieciešamība publicēt savas domas, tā mums nepieciešams publicēt radušos attēlus un projekta attīstību. Tā ir viena no neatņemamām projekta daļām.

Kote. Bez bukleta vēl jau ir arī video un audioieraksti kā dokumentācijas daļa. Projekts ir platforma, kas satur visus šos jautājumus un domas par pilsētu. Šobrīd mēs nesaprotam, ko tieši šis materiāls veido, ko nozīmē šis jautājumu kopums, kā tas attīstīsies, kas no tā būs nozīmīgs nākotnē. Mums būs divdesmit tūkstoši jautājumi no pēdējiem četriem gadiem, bet ko iesākt ar šo saturu, ko domāt par šo materiālu? Pozitīvs aspekts ir izpratne, ka projekts ir process, tādēļ es arvien varu meklēt vēl kādu jaunu virzienu. Tas nebeidzas, tas notiek tālāk. Tādēļ uztvert to kā izpētes procesu ir svarīgāk, nekā skatīt to kā mākslas darbu.

Konija. Mēs to redzam kā neierobežotu procesu. Mēs vēlamies šos apkopotos jautājumus publicēt, lai tos var paņemt citi, lai no kādas perspektīvas arī tie nāktu. Piemēram, kas notiktu, ja reperis tos paņemt un iekļautu repa priekšnesumā, vai tos izmantotu dramaturgs, sociologs vai biologs? Kā kāds cits tos lasītu? Pagaidām tā ir vienkārši informācija, kura var tikt apstrādāta jebkurā citā laukā.

Kote. Mums jautāja, vai mums vienmēr ir tik ciešs kontakts ar projektā iesaistīto komandu un vai mums tagad ir draudzības visur, kur mēs esam strādājuši. Un jā, cilvēki, kas strādā ar mums un piedalās šajā procesā ir ļoti svarīgi, turklāt mēs parasti nodibinām ļoti ciešas saites.

Konija. Mēs to sapratām, mācoties no pieredzes. Sākotnēji mēs kļūdījāmies, piesaistot vietējā valodā runājošos, kuri atnāca palīdzēt uz pāris stundām. Taču tas nedarbojas – mums ir jāpavada kopā laiks, jāsapazīstas, jādod iespēja attīstīties jautājumu uzdošanā, jo tas arī ir process, kurā jāiedzīvojas – pirmā stunda nebūs tāda pati kā pēdējā.

Evarts. Kāda bija jūsu pieredze Rīgā? Vai bija kādi jautājumi, kurus šeit uzdeva biežāk un kas jums liek secināt ko vairāk par vietējo sabiedrību?

Konija. Pirms ierašanās man bija priekšstati par to, par ko jautās vairāk, piemēram, par politiku saistībā ar tuvējām domes vēlēšanām un iepriekšējās domes korupciju, sarežģītajām latviešu – krievvalodīgo attiecībām, kā arī notikumiem Baltkrievijā. Taču patiesībā jautājumi ir daudz sadzīviskāki, ikdienas dzīves kontekstā bāzēti: “Kad es pārtraukšu smēķēt?”, “Kā šī pilsēta jūtas un smaržo?” Tie nereti ir vairāk poētiski vai eksistenciāli, bet ne tieši politiski. Es biju gaidījusi, ka būs tieši otrādi. Un tad vēl mēs bijām dzirdējuši, ka latvieši ir ļoti kautrīgi, introverti un pieraduši būt tikai savu cilvēku lokā. Par to es neko nevaru teikt, bet es to tā gluži neredzu un nedomāju, ka šāds vispārinājums ir iespējams. Es redzu, ka daudzas atbildes ir vienkārši “Nē”, īpaši no vecākas paaudzes, tā ir paaudžu atšķirība. Taču tas notiek arī citās valstīs. Turklāt mēs esam ārzemnieki un varbūt izskatāmies pārlieku “hipsterīgi”, pārāk atšķirīgi, tas arī rada barjeru. Līdz ar to piekļūt vecākajai paaudzei ir sarežģīti, bet viņi ir arī tie, kas piedzīvojuši visvairāk no iepriekšējā gadsimta, tādēļ viņiem ir arī savi iemesli teikt “Nē”.

Čīlē ļoti nozīmīga tēma ir nevienlīdzība. Tur ir daži miljonāri, kuriem pieder viss, tādēļ nevienlīdzības jautājums ir ļoti aktuāls, tā ir ļoti sāpoša tēma. Taču šeit man likās, ka nav jautājumu par mājokļiem, nav jautājumu par dziļām sociālām problēmām vai ideju par nevienlīdzību. Tie ir maigāki, mazāk konfrontējoši.

Rīgā uzdotie jautājumi

Kam ir spēks kaut ko mainīt?
Kur mēs ejam?
Vai pilsētas smarža raksturo tās dvēseli?
Mīļā pilsēta, kad beigsi kaisīt sāli?
Vai tavs pesimisms tev palīdz?
Kad salabos ceļus?
Kur aiziet visa nauda?
Kāpēc ir tik sūdīgi ceļi?
Kāpēc Rīga kļūst sterila?
Vai tev tiešām ir vienalga?
Vai kāds sakops pagalmus?
Kur paliek laiks?
Kad rūpēsies par veselības profilaksi, ne aizsardzību?
Kur ir Rīgas pagrīdes klubi?
Kad cilvēki pievērsīsies Kristum?
Ko mēs varam darīt, lai mūs sadzirdētu?
Kad sāksies pārmaiņas?
Kāpēc jaunatne tik daudz lamājas?
Kas viņai sagādā prieku?
Kāpēc, Tu, negribi runāt ar mani?
Vai mēs ejam paši, vai mūs stumj?
Kad savedīs kārtībā trotuārus?
Vai es būšu latviete?
Kad būs pilsēta?
Kad būs Olimpiskās spēles?
Kāpēc zivju paviljonā ir tik dārgas zivis?
Ko dara pilsēta, lai nepazustu amatnieki un arods?
Kad ielas savedīs kārtībā?
Ko varētu darīt, lai jaunās māmiņas būtu priecīgas?
Kad visi sāks smaidīt?
Kad būs vairāk darba vietas?
Kad lauksaimniecības ražotāji varēst ievest preces bez maksas?
Kad beigsies šis bardaks?
Kad mēs būsim atvērti un komunikabli?
Kā tu jūties?
Kāpēc ir tik dārgas autostāvvietas?
Kad būs normāli ceļi?
Kad būs darbs?
Cik ilgi tevi vadīs tie, no kuriem putekļi jānoslauka?
Vai tavi parki ir droši bērniem?
Kad būs pensiju pielikums?
Kad būs tirdzniecības centrs?
Kāpēc dzērušie te neprot uzvesties?
Kad tiks pārtraukts rasisms?
Kad būs par brīvu autostāvvietas?
Kāpēc cilvēki šajā pilsētā ir tik nopietni?
Kāpēc cilvēki ir tik ļauni cits pret citu?
Kur ir visi homoseksuālie cilvēki?
Kad būs labāk?
Vai kādreiz būs labāk?
Vai cilvēki var būt cilvēcīgāki?
Vai pilsēta ir spējīga mainīt sevi?
Kā izdarīt, lai visi var nopirkt maizi un tēju?
Kurš ir līderis?
Kāpēc Sarkanais krusts ir centrā?
Kāpēc pilsētā ir bardaks?
Naplc ntu tantaciki?
Kad viss beigsies?
Kāpēc bomzīšiem jāguļ uz ielas?
Kad pacels pensijas?
Kāpēc nav pilsētā par brīvu transports?
Kad būs labāki ceļi?
Kad savedīs kārtībā manu māju Sliežu ielā 9a?
Kad vienreiz domās par tautu, nevis savām kabatām?
Kad atgriezīsies redze?
Kad tiks sakārtots tirgus?
Kad Rīgā būs kārtība?
Kurš ir godīgs?
Vai kāds sakārtos šo pilsētu?
Vai būs labāk?
Par ko viņa domā?
Cik ilgi viņa pastāvēs?
Kad viss būs mazāk sarežģīti?
Kad būs kārtība Rīgā?
Kad šeit būs kārtība?
Kāpēc alga ir tik maza?
Kad valdība mūs cienīs?
Vai deputāts māna cilvēkus?
Vai var tramvaja pieturas pārlikt tālāk?
Kur ārzemnieks var saņemt palīdzību akūtā situācijā?
Kad šajā vietā kaut kas būs?
Kad būs labākas stāvvietas?
Vai pilsēta kādreiz būs skaistāka?
Vai būs sūdīgāk?
Kāpēc tu negribi runāt?
Vai materiālisms izglābs tevi?
Kad būs gatavi iekšpagalmi?
Kad pilsētā būs suņu pastaigu laukumi?
Vai būs tīra un skaista mūsu pilsēta?
Kad būs lētākas transporta biļetes?
Kad būs kārtība, publiskā / sabiedriskā?
Vai cilvēki var būt iecietīgi?
Vai kādrez pilsēta būs brīva?
Kad aizvērs visas laimētavas?
Ko pilsēta man var iedot, pareizi?
Kad beigsies Covid?
Kāpēc Vairogu ielā nav trotuāra?
Kurp ej, Quo Vadis?
Kad Rīgas Namu Pārvaldnieks izremontēs koridorus?
Kāpēc Covid laikā publiskajā transportā ir tik daudz cilvēku?
Kad pilsēta kļūs skaistāka?
Kāpēc naktīs nestrādā publiskās tualetes?
Kāpēc veciem cilvēkiem ar garīgu invaliditāti nav nekāda atbalsta?
Kur var nopirkt svēto ūdeni?
Kā mēs varam noorganizēties, lai ko mainītu?