Starptautiskajam jaunā teātra festivālam “Homo Novus” šogad paliek 25 gadi un šajā īpašajā gadā tas ir apturēts, atcelts, pārdomāts un radīts atkal no jauna – kopā ar māksliniekiem un komandu, kuri bija gatavi triecientempā saslēgties ap mums visiem būtiskiem principiem, iztēloties, būt kopā un radīt ainavā, kurā skats uz horizontu šķiet tīts biezā un necaurredzamā miglā. Trausla un plūstoša, radusies neticami īsā laikā, bet spēka un drosmes pilna runāt par sarežģītiem un noklusētiem jautājumiem – tāda ir šīgada “Homo Novus” programma.

Mēs atgriežamies pie laika un telpas kā diviem izrādes pamatelementiem, neiekļaujot programmā nevienu tiešsaistes izrādi vai pasākumu. Laikmetīgajā teātrī tiem līdzās atrodas kopradīšana – gan pirms izrādes, gan tās laikā, gan pēc tam. Tādēļ visas festivāla izrādes aicina domājot un līdzpārdzīvojot aktivizēt ne tikai prātu un sirdi, bet iesaistīties arī ķermeniski, jo, kā teicis horeogrāfs Fostēns Linjekula – “Nevienas zināšanas nav pilnīgas pirms tās nav skārušas manu ķermeni”.

Vēl radikālākā pakāpē nekā iepriekš mēs pasludinām pilsētu par festivāla skatuvi un vēl intensīvāk sapludinām mākslu ar dzīvi, jo tikai ietiecoties tajā iespējama īsta konfrontācija ar sevi un realitāti. Vairāki mākslas darbi parādīsies un izzudīs no pilsētas līdzīgi pelējuma sēnei – klusi un neuzkrītoši, bet atstājot pēdas. Citi ir uz palikšanu un, cerams, augs un attīstīsies vēl desmitiem gadu pēc mums. Vērojot daudzu mākslas institūciju lēmumu padarīt to saturu vēl ekskluzīvāku, mēs aicinām domāt par to, vai un kāda ir teātra kā ēkas nākotne – gan telpiskā, gan mākslinieciskā, sociālā un politiskā izpratnē. “Homo Novus” turpina sarunu arī par publisko telpu – kurš (gan cilvēki, gan elementi, kas nav cilvēki) drīkst tajā uzturēties un to veidot, bet kuram atrašanās ielās jaunajos apstākļos ir vēl bīstamāka nekā iepriekš vai pat neiespējama. Un kuram tas tā ir bijis vienmēr.

Vairāki festivāla darbi aicina piedzīvot radikālu intimitāti distancēšanās apstākļos, šoreiz vairāk domājot par pirms- un pēcpandēmijas pasauli, kur distancēšanās nav spiesta lieta, bet ir labprātīga izvēle. Jo tas, nenoliedzami, ir vieglāk nekā klausīties, satikties aci pret aci, pieskarties, praktizēt uzmanību kā ētikas kategoriju.

Neskatoties uz starptautiskam dzīvās mākslas pasākumam nāvējošiem ceļošanas ierobežojumiem, “Homo Novus” programma ir starptautiska pateicoties tiem ārvalstu māksliniekiem, kuri atsaucās mūsu ielūgumam strādāt ciešā sadarbībā ar vietējiem līdzautoriem un izpildītājiem, fiziski paliekot mājās, vai tā būtu Londona vai ciemats dziļos Meksikas laukos.

Šis, iespējams, ir pirmais gads pēc tālā 1995., kad mēs atkal esam brīvi strādāt citādāk nekā iepriekš, tādēļ vēlamies, lai festivāls ir brīvs visiem. Tomēr, veroties miglā tītā horizonta virzienā, būsim pateicīgi, ja jau tagad nopirksiet simbolisku biļeti uz kādu no nākamajiem festivāla izlaidumiem – ziedosiet Homo Novus, tā apliecinot savu lojalitāti un uzticību tam, ko esam darījuši 25 gadus, un atbalstu jaunajai festivāla komandai ar māksliniecisko vadītāju Beku Bergeri priekšgalā. Cik vērta tā ir, tas jau ir jūsu ziņā.

Un visbeidzot, šis festivāls ir ļoti īpašs arī man personīgi – tas ne vien tapis līdz šim sarežģītākajos apstākļos, bet ir arī pēdējais, kurā piedalos kā līdzveidotāja, noslēgums 15 gadu ilgam ciklam manā un festivāla dzīvē. Tādēļ vēlos pateikt sirsnīgu paldies Pēterim Krilovam un Baibai Tjarvei, kā arī visai Latvijas Jaunā teātra institūta biedru kopai par uzticēšanos un atbalstu, kolēģēm Zanei Kreicbergai, Sandrai Lapkovskai un Laurai Stašānei, komandai, draugiem, atbalstītājiem, māksliniekiem un skatītājiem par šo kopā noieto ceļu.

*Amerikāņu dzejnieces un aktīvistes Asjas Vadū dzejoļa nosaukums.