No izglītības uz mācīšanos

Mākslas akadēmijas un skolas mēģina sevi pārradīt ne tikai tādēļ, lai apmierinātu teātra pieprasījumu pēc māksliniekiem ar daudzveidīgām un kompleksām prasmēm, kas sniedzas pāri noteiktas tehnikas vai disciplīnas apguvei, bet, kas interesanti, iekšēju jēgas meklējumu dēļ. Laikmetīgajā teātra ainā skola arvien biežāk ir hibrīda institūcija, kas ir spējīga pielāgoties dažādām situācijām, pretoties nacionālajai politikai un iedziļināties specifiskās praksēs, ko konkrēti mākslinieki uzskata par atbilstošākajām savai izaugsmei. Mūsdienās skola drīzāk ir vieta kritiskai domāšanai, nevis vieta zināšanu nodošanai – tā nereti apšauba kanoniskās zināšanas un atver izglītības procesu neredzamām zināšanu formām, kuru uzdevums nav reproducēt aprobēto, bet radīt jaunu, ideālā variantā – iespējami daudz jaunu modeļu. Šī skola darbojas mākslas un izglītības starpteritorijā un tās labākajā izpausmē nebeidz apliecināt, ka ir platforma dažādu jomu un prakšu māksliniekiem, kuri alkst apšaubīt un paplašināt savu radošo rokrakstu, meklē iedvesmu, atgriezenisko saiti, atbalstu un kontekstu.

Tomēr mākslas skolām ir arī daudz ierobežojumu. Pirmkārt, lai gan skolai per se vajadzētu būt atvērtai ikvienam, mākslas skola tradicionāli ir vieta māksliniekiem un tādējādi palaiž garām iespēju nodoties atklātai un provokatīvai sarunai ne tikai ar kuratoriem, dramaturgiem, akadēmiķiem un ekspertiem, bet arī ar skatītājiem un pilsoņiem, kas, visticamāk, liktu apšaubīt tās perspektīvu un pieņēmumus. Otrkārt, skolai kā institūcijai vienmēr ir īpaša saikne ar vietu (pilsētu, valsts politiku, kultūrvidi). Robežu plešana un konkrētā lokalitātē balstītas jēgas saglabāšana ir reizē pretēja un papildinoša tendence, kas nosaka ikvienas mākslas skolas darbu.
Daži ar vietējo kontekstu un programmu akreditāciju saistītie institucionālie ierobežojumi noteikti ir produktīvi. Citi tādi nav un bieži kļūst par šķērsli brīvībai, kam būtu jābūt ikviena mācīšanās procesa priekšnoteikumam.

Uz pārmaiņām vērstu mākslas skolu iedvesmas avots ir daudzveidīgie, nereti radikālie mācīšanās un zināšanu ieguves eksperimenti, kas pēdējās desmitgadēs notiek neatkarīgā, neinstitucionalizētā kontekstā – mākslas kolektīvos, mākslinieku dibinātās organizācijās un pēdējā laikā – arī festivālos, kuri, šķiet uzņēmušies lomu radīt un piedāvāt alternatīvas zināšanu radīšanas un apmaiņas formas.

Mākslas organizāciju un festivālu rīkotās brīvās skolas lieliski papildina izglītības institūciju veikumu, radot telpu, kas veltīta ne tik daudz izglītībai, cik mācībām. Šāda terminu pārvirze ir būtiska: brīvās skolas centrā ir mācīšanās kā nepārtraukts un atvērts process, kura pamatā ir kolektīvā dimensija, ķermeņu un subjektivitāšu mijiedarbe, dažādu zināšanu formu aprite un apmaiņa.

Skolas iekļaušana festivāla programmā nozīmē radīt laika nogriezni, kas nav vērsts uz producēšanu, tomēr ir produktīvs. Ko šāda skola rada? Ikviena skola rada attiecības: distancēšanos, satuvināšanos un apmaiņu to asimetrisko vienību starpā, kas nolēmušas iefiltrēties varas struktūrās, lai tās sagrautu un radītu jaunus savienojumus, pārskatot individuālo un kolektīvo kā divas nesaraujami saistītas dimensijas.

Ikviena brīvā skola ir kā ļoti īpašs prototips, kam nav jāpārliecina par savu ilgtspēju, kam nav sevi jāatjauno un jāpavairo laika izteiksmē, lai gan atkārtojumam un neatlaidībai varētu būt svarīga loma šī prototipa pastāvēšanā. Tā kā šādai skolai nav jānotur savas pozīcijas ilgtermiņā, pārvēršot tās atpazīstamā identitātē, tā ir krietni vien brīvāka: pagaidu skolas reaģē uz kontekstu, taču citādi nekā institūcijas. Festivāla skola var kļūt par telpu tādu jautājumu izpētei, kas ir saistīti ar māksliniecisko programmu, kuratora darbu, festivāla māksliniekiem, viņu praksi. Tās mācību programma ir cieši savīta ar izrāžu un citu norišu – rezidenču, meistarklašu, relacionālu vai līdzdalīgu darbu, performatīvu lekciju programmu, radot unikālu fonu mākslinieciskās jaunrades sakausēšanai ar skatītāju reakciju, kritisko refleksiju un bieži, kā tas ir “Homo Novus” un citu nozīmīgu festivālu gadījumā – publisko telpu un pilsētas dzīvi. Šīs skolas audzēkņiem nav jāapgūst konkrēta lieta – instrumenti, teorētiskās atsauces, prasmes vai metodes. Tā balstās ģeneratīvā paradoksā: tas ir asimetriskā pagaidu kolektīva utopiskais gars, ko baro vēlme apšaubīt, jautāt, mācīties un vieno neskaidrība par šīs kopīgās darīšanas mērķi un to, kādēļ šī skola vispār pastāv un ko tā var dot audzēkņiem vai paveikt ar tiem kopā.

Mākslinieciska prakse kā skola

Mēs varam apgalvot, ka jebkurš mākslas darbs ir noteiktu zināšanu izpausme un ka tā individuāla vai kolektīva pieredzēšana rada zināšanas. Vairumā gadījumu tā ir vienvirziena zināšanu nodošana, jo darbs ietekmē skatītājus un piedalās viņu mācīšanās procesā, pašam paliekot neskartam. Tomēr teātrī darbs var mācīties arī no skatītāja un, ceru, ka man piekritīs teātra mākslinieki, bieži tā arī notiek. Zināšanu apmaiņai izrādes kontekstā ir sarežģīts plūdums, tās atrod un transformē ikvienu, ejot ceļus, kam grūti izsekot. Fakts, ka izrādes neatņemama sastāvdaļa ir klātbūtne, pats par sevi ir skola.
Šīs idejas ir iesakņojušās to mākslinieku darbā, kuri pēdējās divās desmitgadēs ir paplašinājuši performativitātes un izrādes jēdzienu, uzsverot, ka būtībā tas nav nekas cits kā zināšanu apmaiņas process. Nereti viņi dažādās mācīšanās un izzināšanas formās atrod izrādes potenciālu, padarot tās par savas mākslas praksi .

Izrādes situācijas stimulēta zināšanu apmaiņa ar skatītājiem un skatītāju starpā ir vairāku mākslas darbu centrā, piemēram, Lotes van den Bergas “Sarunu būvniecībā”, Sāras Vanē “Lekcijā ikvienam” un citos. Šie ir tikai daži piemēri no tās daudzveidīgās mākslas prakses, kas laikmetīgajā teātrī pievērš uzmanību skatītāju ieguldījumam mākslas darbā. Raugoties uz tām no zonas, kurā satiekas skola, izrāde un kuratora prakse, lielākais atklājums ir tas, ka izrāde var radīt daudzslāņainu, emancipatīvu apmaiņu, kas ietekmē ikvienu iesaistīto un, lai arī konkrēta mākslas darba izraisīta, galu galā šī apmaiņa sāk dzīvot savu autonomu dzīvi.

Virkne mākslinieku arvien biežāk pievēršas skolai kā mākslas formai, radot skolas kā fiktīvas institūcijas (Ahmeta Oguta “Klusā universitāte”, Akiras Takajamas “Makdonalda radio universitāte” u.c.) vai pārvēršot skolu mākslas praksē (Sāras Vanē “Zināšanu korpuss”, Jozefa Votersa “Decoratelier” Briselē vai Tanjas Brugeras “Integrācijas skola” Havanā). Skola šeit vairs nav viena no mākslas darba sadaļām vai blakusefekts, tā pati kļūst par mākslas darbu. Apgriežot kājām gaisā ierasto izteicienu, ka ikviens mākslas darbs rosina zināšanu apmaiņu, un pieņemot, ka zināšanu radīšana un apmaiņa pati par sevi ir mākslas prakse, mākslinieki ieņem skolas koordinātes un pārvērš tās pārmaiņu mehānismos, kurus darbina alkas pētīt nezināmo.

Festivāls kā skola

Auglīgā saruna festivāla un skolas starpā rodas un sakņojas vietā, kur krustojas iepriekš aprakstītie strāvojumi. Festivāls tik tiešām ir ļoti īpašs ietvars estētiskai pieredzei un kolektīvu, indivīdu, mākslas darbu un procesu tikšanās vieta. Atšķirībā no citām institūcijām un programmām festivālu īpatnība ir blīva laika un telpas pieredze, kas iet roku rokā ar intensitāti un sarežģītību. Festivāli piedāvā ļoti īpašu māksliniecisko formātu un ideju dramaturģiju, apdzīvo pilsētu un dažādas sociālās vides, pārvērš māksliniekus no visas pasaules par konkrētas vietas pagaidu iemītniekiem, savukārt vietējos – par svešiniekiem un māksliniekiem savā pilsētā. Tie visi ir priekšnosacījumi vērtīgam mācīšanās procesam – pozīcijas mainās un saplūst, rodas jaunas zināšanu formas, arī iepriekš nezināmas un neatzītas. Tās spēj apšaubīt tradicionālo zināšanu, mākslas, un pat politikas konceptu.

Visaizraujošākais temporālo skolu radītās kolektīvās jaunrades un apmaiņas aspekts ir tās politiskais potenciāls. Uz īsu laiku šeit satiekas svešinieki, lai pulcētos ap noteiktu ideju, interesēm un vēlmēm; viņu atšķirības kļūst par pārmaiņu katalizatoru nevis par neērtību un diskomfortu, kuru mīkstināt var tikai kompromiss . Tās ir skolas bez direktora, šai ziņā iezīmējot atšķirību no lielo festivālu un mākslas institūciju ieraduma aicināt “meistarus” vadīt meistarklases studentiem un jaunajiem māksliniekiem. Šeit neviens neatrodas centrā, nevienam nepiemīt īpašas zināšanas, ko vērts nodot citiem, nevienu nav paredzēts piepildīt ar saturu, kas jāpārzina pietiekami labā līmenī. Mācīšanās ir savstarpēja un vienlaicīgi cirkulē dažādos virzienos, radot informācijas straumes, ko nevar ietilpināt vienā vienotā kartē. Šī aprite var notikt arī bez skolas, tomēr uzņemšana skolā ir kā ielūgums perspektīvas maiņai, tas ļauj apzināties, ka mākslinieku un skatītāju vidū rodas kopīga pieredze, kuru viņi savādāk, iespējams, neapzinātos. Šeit slēpjas skolas performatīvā daba: nosaucot kaut ko vārdā, tas kļūst reāls arī tiem, kuri jau ir tā daļa, bet, iespējams, nezina, kā to interpretēt vai vērtēt.

Veiksmīgākie festivālu skolu piemēri ir tie, kuri saglabā lojalitāti skolas etimoloģijai – no grieķu valodas vārda skolè, ar ko apzīmē laiku, kas veltīts brīvajam laikam nevis darbam. To piedāvātais mācību process ietver baudu un piepildījumu, ko sniedz īslaicīga atkāpšanās no ikdienas dzīves, un brīvību no pienākuma pakļaut pieredzi radīšanas loģikai – vai tā būtu mākslas, zināšanu vai sevis radīšanas loģika.

Festivāla skola per se ir īslaicīga un provizoriska, tikpat konkrēta, cik izdomāta: tas ir pieņēmumu un kolektīvās iztēles akts, kas piedāvā no jauna iztēloties to, kas ir izrāde, skatītāja pieredze un kuratora darbs un kāds ir to potenciāls. Radot telpu mācīšanās procesam, festivāli mācās paši. Skolas izveide tiem ir kā pašnoteikšanās akts, veids, kā paplašināt izpratni un darbību, triks, kā radīt laiku, kad laika nav. Šim aspektam varētu būt vēl spēcīgāka konotācija pandēmijas kontekstā, kurā pašreiz dzīvojam un kurš pieprasa pretoties naratīvam – “atpakaļ pie normālā”, kā arī pieņemt ārkārtas stāvokli un distancēšanos kā “jauno normu”. Apzinoties šo bezprecedenta krīzi, kuru maza, ne-cilvēciska būtne spējusi aktivizēt un izvērst globālā līmenī, ir svarīgi atrast delikātas kopā būšanas formas, lai atjaunotu saikni un atbildību, kas mūs saista, koptu iztēli un kolektīvo spēju ieraudzīt to, kas vēl nepastāv.

Sistēmā, kas šobrīd mums ir tik stingri uzspiesta, mākslas institūcijas var kļūt pat vietām, kur mācīties, un – kas ir daudz svarīgāk – tām ir jāmācās pašām, lai attīstītos vai radikāli mainītos, iespējams, pat pārtraucot savu eksistenci vai transofrmējoties citos organismos, subjektos, pārceļojot uz citām vietām. Būtisks šīs politiskās dimensijas aspekts ir laika lietošana tā, kā to dara festivāli un kā to var darīt arī skolas. Festivālā skola tik tiešām tver mirkli: tā parazitē uz esošā konteksta, apmaiņu intensitātes un paša festivāla rēķina, pielieto to daudzveidīgā veidā un pavisam citiem mērķiem nekā mākslas radīšana un baudīšana. Tas izgaismo kaut ko, kas labākajos festivālos jau pastāv – iespēju radīt trauslas un pārejošas, tomēr spēcīgas un emancipētas telpas daudzveidībai, saskarsmei, savstarpējībai, zināšanu apmaiņai un jūtīguma apritei.

No angļu valodas tulkojušas Justīne Vernera un Gundega Laiviņa

Silvija Botiroli ir kurtore, pētniece, producente, kopš 2018. gada – maģistra programmas vadītāja DAS Teātrī Amsterdamā. Ieguvusi doktores grādu vizuālajā un skatuves mākslā Pizas universitātē. 2012.-2016. gadā Silvija bija Santarkandželo festivāla mākslinieciskā vadītāja. Kopā ar SNDO skolu jaunās dejas attīstībai Amsterdamā un festivālu “Homo Novus” Rīgā ir darbojusies vairākos projektos, kuru centrā ir kritika, kuratora darbs un izglītība. Bijusi projekta “Maija notikumi” vieskuratore Kunstenfestivaldesarts Briselē un Vooruit Ģentē, kā arī desmit nedēļu ilgas studija programmas “Jebkur, jebkur ārpus šīs pasaules” autore DAS Teātrī.