Reja Bredberija romānā “451 grāds pēc Fārenheita” attēlota pasaule, kurā grāmatas tiek aizliegtas un dedzinātas. Atmiņa kļūst par vienīgo vietu, kur tās iespējams saglabāt. Izrādes Izrādes “Laiks ir iesnaudies pēcpusdienas saulē” saturs ir cilvēki, kas ir iemācījušies no galvas pašu izvēlētu grāmatu. Viņi pavada laiku bibliotēkā, gaidot, kad kāds tās izvēlēsies. Tikšanās starp lasītāju un grāmatu ir apliecinājums tam, ka teksta iemācīšanās, atcerēšanās un nodošana tālāk ir mīlestības akts. Norvēģu horeogrāfes, režisores un mākslinieces Metes Edvardsenas darbos līdzās interesei par valodu būtiska nozīme ir intimitātei un telpas pieredzei. Ar Meti Edvardsenu un izrādes īstenotāju Rīgā Santu Remeri sarunājās Evarts Melnalksnis.

Evarts. Šim projektam ir jau ilgāka vēsture. Kā jūs savulaik nonācāt pie sākotnējās idejas?

Mete. Pirmā šā darba izrādīšana notika 2010. gadā, un tad mēs bijām septiņas grāmatas, kā mēs sevi dēvējam, Lēvenes bibliotēkā Beļģijā. Toreiz tas bija tikai eksperiments, lai saprastu, ko tas nozīmē un kā tas darbosies. Galvenā ideja bija mācīšanos no galvas ieviest kā praksi, tādējādi cenšoties kļūt par grāmatām. Iedvesmas avots tam bija Reja Bredberija grāmata “451 grāds pēc Fārenheita”, kas vēsta par sabiedrību, kurā grāmatas ir aizliegtas, jo tās tiek uzskatītas par bīstamām, tādēļ ugunsdzēsēji uguns dzēšanas vietā nodarbojas ar uguns pielaišanu grāmatām. Lasītājs seko galvenajam varonim, kurš ir ugunsdzēsējs un kurš nonāk pretējā nometnē, kas izjautā šo sabiedrību, viņam ir jābēg un jāpievienojas pagrīdes kustībai, kuras dalībnieki mācās grāmatas no galvas, lai tās pasargātu nākotnei. Proti, projekts nav grāmatas adaptācija. Mēs paņēmām situāciju, ar kuru grāmata beidzas: cilvēki izvēlas grāmatas, kuras tie vēlas pasargāt nākotnei.

Es nāku no skatuves mākslas (performing arts), un šis projekts ir arī centieni reflektēt par to, kādi ir performatīvu notikumu iekšējie darbības principi – tas ir fakts, ka mēs nolemjam kaut kam sevi veltīt un mēs to darām atkal un atkal; tas pastāv tādā veidā, ka mēs atkārtojam to ik reiz no jauna. Tas nav atkarīgs no tā, vai tas ir improvizēts materiāls vai jebkāds cits performatīvas mākslas veids, tajā arvien saglabājas noteiktas intencionalitātes aspekts, un mēs izpildot iedzīvinām to arvien no jauna. Tas bija interesanti saistībā ar atmiņas fenomenu. Protams, tekstu mācīšanās no galvas nav nekas jauns, aktieri to dara visu laiku. Taču atšķirīgas ir attiecības ar tekstu, tā veids un tas, kādu pieredzi ar to mēs piedāvājam. Šajā gadījumā mēs neradām no tā teātri, mēs šos tekstus neinterpretējam, tā vietā mēs cenšamies “kļūt” par šiem tekstiem, spēlējoties ar ideju, ka mēs kļūstam par citu mediju, par grāmatu – ne ilustratīvā vai karikatūras veidā, bet internalizējot un iemiesojot to mūsu atmiņā. Attiecības ar mācīšanos no galvas bija visbūtiskākā sastāvdaļa. Tā kļuva par ilgstošu praksi: tas tiek darīts ilgākā laikposmā, un tam nav konkrētas beigas. Turklāt tās ir attiecības ar atmiņu – ir jāturpina to darīt, jo citādi teksts tiek aizmirsts. Tas nav paredzēts, lai kādu pārsteigtu ar “Es iemācījos no galvas grāmatu. – Oho, ir apbrīnojami, ka tas vispār ir iespējams!” Neviens patiesībā līdz tam netiek, taču tas ir apsolījums to darīt, kas man liekas interesants. Proti, tas nav kaut kas, ko kāds paveic, bet gan daudz vairāk apsolījums kaut ko paveikt un dalīties ar to ilgākā laika posmā. Un te nozīmīga ir ne vien grāmatas “lasītāja”, bet arī paša “performera” pieredze. Katrs “lasītājs” pagarina šās grāmatas dzīvi, jo tā tiek atkal atkārtota, un tā ir kopēja apmaiņa.

Evarts. Interesanta domas procesam ir situācija, kurā kādas zināšanas tiek aizliegtas, un grāmata kā mākslas darbs totalitārā režīmā kļūst bīstama, aizliedzama un iznīcināma. Kā Jūs domājāt par šo aspektu mūsdienu sabiedrības kontekstā, kad sākāt darbu pie projekta?

Mete. Kad es sāku darbu pie projekta 2010. gadā, es nedomāju par šo tēmu, jo es biju aizņemta ar šā “atmiņas darba” veidošanu. Un tam ir politiska dimensija mūsdienu sabiedrībā, jo atmiņai netiek piešķirta nozīme, drīzāk tieši otrādi – ir svarīgi būt ātram, kustēties, mainīties, izmantot tehnoloģijas. Liekas anahroniski pastāvēt uz mācīšanos no galvas. Sākotnēji cilvēki jautāja: “Bet kāpēc jūs vienkārši neizmantojat “in-ear” [ierakstu tehnoloģija ar austiņām], lai jums nav jāmācās no galvas šie teksti?” Mana atbilde bija, ka tad izpildītājam tur nav jābūt, tad skatītāji paši var uzlikt austiņas un klausīties tekstus. Jo ne jau par to ir runa, lai gan tas ir interesants aspekts – kā mēs paļaujamies uz tehnoloģiju un to, ka tā parūpēsies par tik daudzām lietām. Tad, protams, jautājums par attiecībām ar valodu, kā mēs par to domājam. Ikviens, kurš ir lasījis jēgpilnu grāmatu, zina, ka šī pieredze nav tikai informācijas vai stāsta iegūšana, tajā ir citas telpas, kas tiek atvērtas, citas parādības, kas norisinās lasīšanas laikā. Un tas notiek arī no galvas mācīšanās laikā – tu iedziļinies materiālā, tajā ir tik daudz slāņu, piemēram, abstraktais slānis, kur notiek iedziļināšanās mākslas telpā. Klātesoša šajā ir spēja atzīt, ka atcerēšanās un aizmiršana ir savstarpēji nešķiramas parādības, un tās ir nepieciešamas viena otrai.

Runājot par cenzūru, es tolaik nedomāju, ka tā draudētu mūsu projektam. Desmit gadus vēlāk mēs esam pavisam citā situācijā. Cenzūra dažādās pasaules vietās ir novērojama, tā paplašinās, lai gan mēs gribētu cerēt, ka tas tā nav.

Evarts. Veicot performanci dažādās pasaules vietās, vai iespējams novērot atšķirības attieksmē pret grāmatām? Vai radās kādi atšķirīgi slāņi vai nozīmju savienojumi atšķirīgās zemēs un kultūrās?

Mete. Patiesībā pirmā vieta ārpus Beļģijas bija Palestīna. Un tas bija ļoti interesanti: mēs nokļuvām situācijā, kurā mēs veidojam to pašu, ko iepriekš, un strādājam ar cilvēkiem uz vietas. Taču politiskais konteksts radīja pavisam jaunas nozīmes performancei. Man ir svarīgi, ka cilvēki, kuri piedalās projektā, paši izvēlas grāmatas, par kurām kļūs. Viens no angliski runājošiem beļģu dalībniekiem toreiz vēlējās kļūt par izraēliešu autora grāmatu. Palestīnas kontekstā tās likās ļoti pretrunīgi; lai arī grāmata pati par sevi nebija pretrunīga, taču tāds bija šās rīcības žests konkrētajā vietā. Mums bija diskusijas par šo izvēli, un dalībnieks izvēlējās citu grāmatu. Taču pati šī ideja bija problemātiska, un tādā brīdī ir jābūt atbildīgam par to, ko ar projektu mēs vēlamies panākt. Mēs toreiz tikāmies ar cietumniekiem, kuri bija slepeni pārnesuši grāmatas pāri robežai, un mācījušies tās no galvas, lai stāstītu citiem. Tas bija ļoti spēcīgs konteksts, kas mūsu pasaulē vienkārši neparādās un kas bija stipri pārsvarā. Turklāt netālu ir reliģiju praktizējošu ebreju kopiena, kura tradicionāli mācās no galvas tekstus savas kultūras ietvaros. Tā tiešām bija savāda, interesanta pieredze, savedot šīs dažādās pasaules kopā. Projekts paliek tas, kas tas ir, bet politiskais konteksts paver daudzus negaidītus, jaunus slāņus tam klāt.

Evarts. Vai jūs varat pastāstīt, kā darbojāties Rīgā, kā atradāt dalībniekus projektam?

Santa. Vispirms mums bija gara saruna ar Metti par koncepciju un to, kā cilvēki pievienojas šim projektam. Mums bija ļoti interesanta dalībnieku grupa: divi horeogrāfi, mājaslapu veidotājs, gleznotāja, tulkotājs, kinorežisors, kā arī vecākas paaudzes fotogrāfe, kura ir dzīvojusi padomju laikos, kad grāmatas bija aizliegtas, un viņa bija kafejnīcas “Kaza” nonkonformistu grupas dalībniece, kura apmainījās ar nelegālajām grāmatām. Mēs vēlējāmies, lai projektā piedalītos dažādu paaudžu un pieredžu cilvēki. Interesanti, ka Metei bija taisnība par vēlmi procesā mainīt grāmatu, kuru vēlas iemācīties, jo tai ir jāatbilst dalībnieka personībai. Procesā dažas “grāmatas” nomainīja savus tekstus, un rezultātā tie atbilst personībām, kas tos ir iemācījušies. Kad es skatos uz šiem cilvēkiem, es redzu tekstus, ko viņi ir izvēlējušies. Kā “bibliotēkārei” viņi man ir kļuvuši par šīm dzīvajām grāmatām.

Evarts. Un kā notiek grāmatu mācīšanās? Vai pastāv kādas metodes vai tehnikas, kā to dara?

Santa. Pastāv daži ieteikumi, taču katrai personībai piemīt savi paņēmieni, savs temps, un ir nepieciešams savs mācīšanās veids. Dažiem ir ļoti laba atmiņa, un viņi mācās strauji. Cita “grāmata” dara to ļoti, ļoti lēnām, un tagad šķiet, ka viņa ir uzbūvējusi māju no maziem ķieģelīšiem, un viņas atmiņas spēja liekas tik stipra. Klausoties šajos dažādajos cilvēkus, var redzēt dažādus atmiņu tipus, dažādus prāta organizēšanas veidus.

Runājot par cenzūru, man ienāca prātā kāda sakritība. Es šovasar izdevu savu pirmo grāmatu, un tā kļuva par skandālu. Cilvēki teica, ka viena lappuse no tās ir jāizrauj un jāsadedzina. Ja runājam par to, vai cenzūa arvien vēl ir aktuāla, tad šovasar tā noteikti tāda ir kļuvusi. Pastāv lietas, ko cilvēki nevēlas dzirdēt politiskā kontekstā. Tā bija grāmata bērniem par nozīmīgām personām Latvijas vēsturē, un es atļāvos iekļaut opozīcijas partijas personu tajā. Nacionālistiski noskaņoti cilvēki nevēlas dot saviem bērniem grāmatu, ja tajā iekļauta šāda personība. Šis projekts sasaucās ar manu pieredzi un sniedza man atbalstu.

Evarts. Prieks, ka grāmatas vēl arvien spēj radīt sabiedriskas diskusijas un viedokļu aktivizēšanos.

Mete. Tas ir ļoti interesanti. Kad mēs runājam par cenzūru, mēs domājam par valsts varu, kas to veic, bet šobrīd tā ir aktuāla mākslas, sabiedrības un soctīklu kontekstā. Piemēram, Norvēģijā, kuru uzskata par tik brīvu un egalitāru sabiedrību, pietiek uzrakstīt ko nepareizu, politnekorektu soctīklos, lai cilvēks ar visiem saviem darbiem tiktu izslēgts no sabiedrības. Šis ir ļoti savāds laiks, turklāt tas notiek tik ātri šajā laikmetā. Tam nav iespējams izsekot.

Atgriežoties pie izrādes, tā ir “viens pret viens” pieredze. Un es atceros, ka arī es pati savulaik sev jautāju, ko gan viņi vēlas no manis? Taču, saprotot, ka nekas nav jādara un ka ir tikai jāklausās, attieksme izmainās. Atrašanās divatnē ar otru cilvēku rada šo lasīšanas pieredzi, ka atškiras no atrašanās plašā publikā. Šī atšķirīgā pieredze ir nozīmīga izrādes sastāvdaļa. Tā ir telpa, ko izdodas izveidot no it kā ļoti pazīstamas pieredzes: divi cilvēki sēž un runā viens ar otru.