Pēdējos mēnešos esam bijuši spiesti saskarties ar telpas jēdzienu. Pandēmija pastiprināja dalījumu iekšējā un ārējā, bieži vien romantizējot gan māju, gan sabiedriskās telpas izpratni un izceļot skaidro robežu starp abiem. Karantīnas sākumā man bija saruna ar mākslinieci un domātāju Olu Hassanainu, kura savā pētījumā “Telpa kā diskurss” apskata attiecības starp sabiedrisko telpu, politiku un dzimti Sudānas pilsētā Kartumā. Ola atminējās, kā telpa – gan privātā, gan sabiedriskā izpratnē – vienmēr paredz jautājumu par piekļuves nosacījumiem, un kā visas telpiskās norobežošanas vai ietveršanas formas pamatojas uz vardarbīgas izslēgšanas loģiku. Kad rakstu šo, abi esam pabeiguši darbu pie Kunstenfestivaldesarts septembra programmas ar nosaukumu Katrai iekšienei ir āriene. To radījām pēc tam, kad iepriekšējais variants tika atcelts, un, ņemot vēra pašreizējo neziņu, arī šī programma varētu tikt atcelta. Ar mākslas projektu un sarunu starpniecību tā piedāvā refleksiju sēriju par telpas politiku, kas radusies pandēmijas rezultātā: nepārtrauktu iekšējā un ārējā jēdzienu artikulāciju. Tāpat programmas nosaukumu – Katrai iekšienei ir sava āriene – var attiecināt uz pašu festivāla ideju.

Jau vairākus gadus esmu aizrāvies ar ideju par festivālu kā telpu. Pagājušajā gadā apmeklēdams festivālu Homo Novus, es padalījos ar šo ideju, iedvesmojoties no jēdziena, kurš izskanēja vienā no festivāla programmas projektiem, proti, heterotopiju. Mišels Fuko piedāvā šo terminu grāmatā “Citādības telpas” (Des Espaces Autres), ko sarakstījis 1967. gadā, atrazdamies Tunisā, un kurā apraksta noteiktas kulturālas, institucionālas un diskursīvas telpas, kuras vienā vai otrā veidā ir “citādas”: trauksmainas, intensīvas, nesaskanīgas, pretrunīgas vai mainīgas. Heterotopijas ir pasaules pasaulē – tās atspoguļo, taču vienlaikus arī sagroza to, kas ir ārpus tām. Fuko piedāvā šādus piemērus: kuģi, kapsētas, bāri, bordeļi, cietumi, antīki dārzi, gadatirgi, turku pirtis utt. Un tomēr – vai festivāla formāts pats par sevi ir heterotopija – pasaule pasaulē jeb izņēmumstāvoklis?

Pēc definīcijas festivāls ir aktivitāšu kopums, ko raksturo pārrāvums laikā, kas tam nepieder. Līdzīga mūsdienu teātra festivāla ģenealoģija ir atrodama antīkajos festivālos un rituālos, kas pastāvējuši daudzos pasaules reģionos un kas sapludināja vienā dievišķo pasauli, nākotnes pareģošanu un mākslas izpausmes. Festivālus bieži vien raksturo izņēmumstāvoklis laikā. Tiem piemīt pārmērība, pieredzes intensitāte, kas nebūtu iespējama citādā vai ilgākā laika nogrieznī. Tā kā festivālu definē šīs divas izņēmumstāvokļa un pārmērības kategorijas, tas, šķiet, apstiprina sevi kā heterotopiju – kā vietu, kas savos ietvaros pieļauj ko vairāk un kas nebūtu iespējams ārpus tiem. Šo izņēmumstāvokļa modeli – kas galvenokārt parādās kā telpas brīvības vai mākslinieciskā radošuma modelis – bieži vien pārstāv kultūrpolitika. Taču kādu iespaidu izņēmumastāvokļa definīcija atstāj uz normalitātes izpratni?

Pirms dažiem gadiem Santarkandželo festivāla laikā es piedāvāju iesaistītes Izņēmumu skolā – atvērtā programmā, ko izstrādāju sadarbībā ar Līviju Andreu Pjacu ar mērķi analizēt jēdzienu izņēmums, tā iespaidu uz normalitāti, tā izmantošanu mākslā un kā festivāla norises modeli. Toreiz mēs aicinājām skolas dalībniekus nākt klajā ar dažādiem modeļiem, kas apskatītu attiecības starp normu un izņēmumu. Par pamatu aicinājām ņemt trīs vēsturiski politisku izņēmumstāvokļa modeļus, lai vēlāk koncentrētos nevis uz izņēmumstāvokļa vai normalitātes telpu, bet gan uz robežu starp abiem.

Pirmajā vēsturiskajā modelī izņēmums apstiprina normu. Šis modelis atrodams, piemēram, tajā, kā jūdu tradīcija izprot brīnumus: brīnumi nav tikai pestīšanas vai nejaušības instruments – tie ir patvaļīgi Dabas likuma pārkāpumi, kuros Dievs atgādina par šāda Likuma pastāvēšanu. Līdzīgs modelis pastāv karnevālu tradīcijā, kuru bieži izmanto, lai aprakstītu šo notikumu izņēmumstāvokli laikā: kā atkāpšanos no normas, kas pastāv visu atlikušo gadu. Šis modelis atgādina, ka izņēmums nav izprotams caur tā saturu – tam nepieciešams skats pāri izņēmuma robežām, jo tas vienmēr atstāj sekas normalitātē. Piemēram, saprazdami brīvību tikai kā mākslinieciskās jaunrades daļu, mēs netieši apstiprinām to, ka brīvība ārpus šīm robežām ir citāda; tādējādi jebkurš šāds izņēmumstāvokļa formulējums stiprina normalitātes pozīcijas. Šeit izņēmums parāda ne tikai savu potencialitāti, bet arī bīstamību.

Kopā ar skolas dalībniekiem mēs analizējām otru modeli, kurā izņēmuma ideja atsakās kalpot normas prasībām. Mēs lasījām Ejala Sivana rakstu “Par palestīniešu bēgļu nometnēm kā pastāvīgu pagaidu risinājumu režīmu”, kurā autors apraksta vairākās Libānas un Jordānijas nometnēs izmitināto palestīniešu politisko stratēģiju, kad viņi atteicās ieviest arhitektoniskus uzlabojumus savās apmetnēs, jo tas pakāpeniski normalizētu situāciju, taču bija politiski ārkārtīgi svarīgi saglabāt izņēmuma un tātad – pagaidu stāvokli. Var teikt, ka šajā dramatiskajā situācijā, kuru nepārtraukti apdraudēja ārpasaule, izņēmumstāvokļa semantiskā izpratne kā labilitāte tika izmantota kā pretošanās normalizācijai.

Visbeidzot mēs analizējām trešo modeli, ar kuru sastapāmies, lasot sarunu starp Abdulhaleku Abdullu, Manalu Aldovajanu, Paragu Hannu un Turi Munti par īpašajām ekonomiskajām zonām Dubaijā un Šeņdžeņā, kas publicēta 2013. gadā interneta žurnālā eflux. Šajā sarunā pētnieki apgalvo, ka tādas vietas kā Šeņžeņa vairs nevar uzskatīt par izņēmumiem, kas apstiprina normalitāti, kontrastējot ar to. Tieši otrādi – tās ilustrē izņēmumus kā laboratorijas eksperimentus, kuri varētu kļūt par normu – izņēmumu kā infekciju, kā Trojas zirgu, kas iefiltrējas normā, lai to pieveiktu un ieņemtu tās vietu. Izstrādājot šo normalitātes un izņēmumstāvokļa attiecību kartējumu, rodas jautājums: vai pastāv iespēja atspējot šo pretnostatījumu? Katrai normai ir savs izņēmums: vai tā pati par sevi nav norma? Un kas ir izņēmums ārpus normalitātes un izņēmuma attiecībām?

1925. gada rakstā ar nosaukumu Neapole Valters Benjamins un latviešu aktrise un režisore Asja Lācis iepazīstina mūs ar kategoriju, kas var izrādīties īpaši nozīmīga šajā kontekstā. Aprakstīdami savu pieredzi šajā partenopiešu pilsētā, Lācis un Benjamins atzīst, cik neiespējami ir novilkt stingru robežu starp privāto un sabiedrisko telpu: māju pagalmi ielaiž sabiedrisko dzīvi privātajā telpā, turpretī mājokļi un to ieražas pārsniedz savas robežas un iestiepjas sabiedriskajā telpā. Šis porainums – kā to nosauc raksta autori – tiek nepārtraukti apdzīvots. Tam trūkst stingru robežu, tas kļūst par starpposmu, kas neitralizē dalījumu iekšējā un ārējā. Iespējams, šī telpa starp normu un izņēmumu var kalpot par izņēmumu pašā paradigmā. Varbūt tikai šī vidutāja pozīcija, ko nav iespējams definēt ne par normu, ne izņēmumu, var noārdīt šo pretnostatījumu. Šeit aprakstītais porainums nav saistīts ar postmoderno fluiditātes jēdzienu vai iespēju būt visur un nekur reizē. Tieši otrādi – porainā telpa ir nodalīta, taču mēs nevaram pateikt, vai tā ir “iekšā” vai “ārā”.

Ko porainums nozīmē festivāla kontekstā? Tas var nozīmēt pašas telpas vai tās semantiskā lietojuma pārvērtēšanu. Piemēram, festivāls bieži kalpo par saimnieku, kas uzņem viesus: māksliniekus, lojālo auditoriju, starptautiskus profesionāļus. Lai arī paturam šīs idejas interesantos aspektus un novērtējam viesmīlību kā nekad agrāk, cik lielā mērā tā draud izjaukt festivāla teritoriālo ideju? Kā festivāls var kļūt gan par saimnieku, gan viesi pats savā kontekstā, atrodoties vienlaikus “iekšā” un “ārā”?

Porainuma jēdziena kontekstā var jautāt arī šādi: kā porainums var kļūt par rīku, kas atspoguļo pēdējās desmitgades sociālo un sabiedriski iekļaujošo projektu daudzveidību? Neapšaubot šādu projektu nozīmīgumu, iepriekšējos gados ir notikusi plaša diskusija par mākslinieciskās jaunrades padarīšanu par instrumentu, no kura pieprasa iet politikas laukā un aizpildīt atbildības vakuumu. Porainuma jēdziens, šķiet, piedāvā trešo iespēju: pārkāpt robežas, taču neokupēt svešu telpu – māksla nepārtraukti izplešas ārpus sevis, taču paliek savā vietā. Tas ir izņēmumstāvoklis līdzsvarā, un šāda virzība paver durvis uz porainu telpu, kas nenosprauž stingras robežas.

Porainumam ir vēl kāda iezīme kā jēdzienam, kas apraksta telpu starp normalitāti un izņēmumstāvokli, kurā zūd šķirtnes un tādējādi atspējo šo pretnostatījumu. Porainums nav tikai telpas vai fiksētas vietas raksturīpašība. Tā var būt arī ķermeņa iezīme. Piemēram, karnevāls ir ierakstīts politiskajā ģenealoģijā, bet festivāls var kļūt par rīku, kas stiprina normalitāti. Dienu pēc karnevāla notiek normu pāriestatīšana kā seku apzināšanās un uzvedības maiņa. Un tomēr pirmajā Gavēņa dienā, kad festivāls ir aiz muguras, es savā ķermenī saglabāju robežpārkāpēja baudu: viss ir beidzies, taču tajā pašā laikā noglabāts manī kā iespējamība. Ķermenis pārnes izņēmuma garšu normalitātes teritorijā. Tā ir pastāvīga formas inficēšana ar ķermeņu starpniecību, un zināmā mērā tas nekad nav bijis tik aktuāli kā šodien.

Kā skatītājs es apdzīvoju šo robežu, un tas man var atgādināt, ka karnevāls notiek tikai tādēļ, lai atjaunotu normu. Tajā pašā laikā tieši uz šīs robežas es atklāju, ka karnevālu var dažreiz pārnest uz visu gadu. Es esmu uz robežas un es kļūst par šo robežu. Ķermenis ir telpa starp normu un izņēmumu, pārnesot vienu otrā un apšaubot abu pretnostatījumu. Mans ķermenis ir pārmērību glabātuve un pieredzējis izņēmums, un pēc pēdējās karnevāla nakts es varu pārnest šos izņēmumus normalitātē, tādējādi to inficējot. Es eju pa poraino pilsētu un pēkšņi atklāju, ka potenciāli esmu šī porainuma daļa.

No angļu valodas tulkojis Andris Kuprišs

Daniels Blanga Gubajs (Daniel Blanga Gubbay) ir kurators un pētnieks no Briseles, viens no Kunstenfestivaldesarts mākslinieciskajiem vadītājiem. Strādājis par pasniedzēju un bijis šādu programmu kurators: “Skaņas dzimšana”, festivāls “Homo Novus”, Rīga 2019; “Vai daba var sacelties?”, Manifesta, Palermo 2018; “Melnais tirgus”, Brisele 2016; “Izņēmumu skola”, Santarkandželo, 2016. Blanga Gubajs ir vadījis Horeogrāfijas un mākslas departamentu Briseles Karaliskajā mākslu akadēmijā. Absolvējis IUAV universitāti Venēcijā, kur strādājis kopā ar Džordžio Agambenu, aizstāvējis doktora grādu kultūras studijās Berlīnē un Palermo. Daniels regulāri raksta un uzstājas ar priekšlasījumiem Eiropā, Tuvajos Austrumos, ASV, Ziemeļāfrikā un citur.