“Lietisko pierādījumu muzejs” ir klusa izstāde ar dzīviem elementiem, kas iekārtota kādā Rīgas dzīvoklī. To veido lietas – vardarbības liecinieces. Darba autores Jana Jacuka un Laura Stašāne jau 2019. gadā aizsāka pētīt vardarbības tēmu un mākslas prakses, kas ļautu par to runāt publiski, bet šī ir pirmā reize, kad viņas to dara, iesaistot plašāku sabiedrību. Par projektu ar tās veidotājām sarunājās Evarts Melnalksnis.

Kā jūs nonācāt līdz projekta idejai?

Jana Jacuka. Mēs ar Lauru iepriekš strādājām pie manas soloizrādes “Baiļu rutīna” Ģertrūdes ielas teātrī, un procesā radās daudzas idejas un jautājumi, kurus mēs nevarējām iekļaut vienā izrādē. Mēs sākām domāt, kā izveidot vēl kādu platformu, kurā skanētu ne vien mana, bet arī citas balsis, dodot iespēju izteikties citām sievietēm un vienlaikus saglabājot drošību un anonimitāti, jo ne visas ir gatavs būt klātesošas ar savu seju un ķermeni. Taču daudzas sievietes vēlas par tēmu vardarbība ģimenē un attiecībās runāt un aktualizēt šīs problēmas.

Kāds ir ceļš, lai nokļūtu pie sarunas ar vardarbībā cietušajām?

Laura Stašāne. Tas savā ziņā bija arī pētījums par to, ko nozīmē dot platformu runāt par šādu pieredzi, jo publiski tas ir ļoti neiespējami. Taču mēs sapratām, ka, iespējams, ir vēl citi aspekti, ar kuriem strādāt, jo, izsludinot aicinājumu soctīklos, atsaucība nebija tik liela, īpaši ņemot vērā, ka statistiski Latvijā vardarbību ģimenē dzīves laikā ir pieredzējusi katra trešā sieviete. Mēs sākām domāt, kā attīstīt muzeja ideju, balstoties šajā informācijā, ka sievietes ar vardarbības pieredzi īsti nevēlas par to runāt. Vismaz mums radās tāds iespaids.

Satiekot sievieti ar šādu pieredzi, kā veidojas saruna par to?

Jana. Procesā mēs meklējām dažādus veidus, kā iedrošināt par to runāt. Mēs vispirms satikām sievietes, kuras jau bija publiski par to runājušas, piemēram, filmā “Izdzīvotājas” un “Bērni pa vidu”, ko veidoja žurnālistikas centrs Re:baltica, režisore Adriāna Roze un žurnāliste Inga Spriņģe. Tika minēts, ka viena filma ir izveidota un jau ir pastāstīts, bet viņas interesēja veids, kā mēs runājam caur priekšmetiem un citā formātā. Tādējādi netiek atkal uzraktas tās pašas atmiņas vai emocijas par konkrēto piedzīvoto situāciju, bet gan ir iespējams daudz niansētāk runāt par tādām tēmām kā klusēšanu vai kauna un baiļu sajūtām. Turklāt mēs izveidojām interneta anketu, kuru var aizpildīt, anonīmi vai norādot savu vārdu, un kurā bija aicinājums dalīties ar priekšmetu un stāstu. Bija jūtams, ka ir sievietes, kuras ļoti vēlas atstāt šo stāstu, bet palikt anonīmas, kā arī tādas, kuras labprāt nāktu uz muzeju un aktīvi iesaistītos projektā.

Kā radās doma par muzeju un lietu kā vardarbības liecinieku vai reprezentētāju?

Laura. Tas radās no sarunām ar sievietēm, kurās mēs pievērsām uzmanību tam, ka daudzas vardarbības situācijas sākas ļoti nevainīgi. Reizēm strīds ir par muļķīgiem priekšmetiem. Spilgts stāsts ir par šampūna pudeli, ko sieviete, braucot ceļojumā ar vīru, bija aizmirsusi nopirkt. Tas izraisīja skandālu, un vardarbība izrietēja no šīs šampūna pudeles. Dzirdot stāstus, tas bija impulss: tik ikdienišķas lietas parādās kā liecinieki vardarbībai. Otrs impulss nāca no bukleta ar informāciju par palīdzības meklēšanu. Kādā no tiem bija rakstīts, ka vardarbība ir jādokumentē, citādi nav iespējams pierādīt, kas ir noticis. Un fotogrāfijas ir jāveic ar polaroīda fotoaparātu – likās tik absurdi, ka tajā brīdī ir jāspēj atrast šāda kamera. Acīmredzot, tas ir saistīts ar attēla manipulēšanas iespējām. Taču tas ir absurdi. Likās, ka lielā mērā aizstāvība varmākam ir lielāka nekā cietušajai sievietei. Tāpēc viņa neiet uz policiju, jo viņa paredz, ka viņai nav pierādījumu un viņu neviens neņems par pilnu. Un stāstos tas tiek bieži apliecināts. Mēs vēlējāmies veidot projektu, kurā šīs sievietes tiek uztvertas nopietni ar jebkuru pierādījumu, paliekot pie ikdienišķajiem priekšmetiem, kas ir katrās mājās. Citiem tie nesaistās ne ar ko vairāk kā vien konkrēto pielietojumu, bet cietušajām, ieraugot priekšmetu, galvā uzaust vardarbības aina. Tas ir stāsts par to, ka vardarbība notiek ikdienā, un var notikt ar jebkuru jebkurā mājā.

Jana. Tas ir muzejs arī tādēļ, ka mēs vēlamies celt vērtību šai pieredzei. Tā nav nevērtīga, tieši pretēji – tā ir ļoti vērtīga pieredze, jo ar to viena sieviete var palīdzēt citai saprast, līdz kam tas var nonākt, vai atpazīt situācijas, kuras tiek piedzīvotas, bet netiek identificētas kā vardarbība.

Vai jūs esat pētījušas varmākas pozīciju un psiholoģiju, kas līdz šādai rīcībai noved un kāda ir attieksme pret to? Vai varbūt no sieviešu stāstiem iespējams par to ko secināt?

Laura. Mēs apzināmies otru pusi, bet mēs nevarējām visus aspektus iekļaut projektā, tādēļ koncentrējāmies uz sieviešu stāstiem, nenoliedzot gan, ka arī vīrieši ir cietušie. Taču krīzes telefona zvani apliecina, ka visvairāk zvana sievietes, kas cieš no vardarbības ģimenē, un tie ir vairāk par 90%. Varmākas psiholoģiju mēs atsevišķi neesam pētījuši, taču no sieviešu stāstiem parādās vairākas vienojošas iezīmes, piemēram, cik līdzīgi varmākas rīkojas, apliecinot, ka tas ir kāds psiholoģisks modelis un manipulācijas stratēģijas ir atpazīstamas. Strādājot grupā ar sievietēm, viņas sāk viena otru papildināt, atklājot ļoti līdzīgus paņēmienus, pat, iespējams, to neapzinoties. Mēs strādājam ar cietušo emocijām un to, kāda empātija viņām ir nepieciešama.

Jana. Martas krīzes centrs apliecina, ka vīrieši turpina to, ko viņi ir pieredzējuši bērnībā. Ja pret vīrieti kāds bērnībā ir vardarbīgi izturējies, ir ļoti iespējams, ka viņš turpinās līdzīgu modeli arī savā ģimenē. Tā ķēde turpinās, tādēļ ir svarīgi par to runāt, lai kāds varētu to atpazīt un pārstāt darīt.

Laura. Latvijā jau vairākus gadus ir rehabilitācijas programma varmākām. Martas centrs strādā pie tā, lai programma būtu obligāta tiem, kuri ir atzīti par varmākām. Šobrīd tā ir brīvprātīga, un tas nepalīdz, jo varmākas neatzīst, ka viņiem kaut kas nav kārtībā. To mēs arī esam sapratuši no stāstiem, ka varmākam parasti viss ir kārtībā, viņiem nav kauna un bailes par padarīto; problēmas, pēc varmākas domām, ir tieši sievietes pusē. Marts centrs divdesmit gadu pieredzē nav pieredzējis varmākas atzīšanos un nožēlu.

Strādājot ar projektu, sāku pārvērtēt savu pieredzi, un es atceros notikumus, kuros esmu bijusi klāt un kuros ir notikusi vardarbība. Tagad es to atpazīstu, taču tajā brīdī to novērtēju citādi. To uzsver arī krīzes centri, strādājot ar informatīvajām kampaņām, ka ir jāapgūst spēja atpazīt vardarbību. Daudzas sievietes neatzīst vai neatpazīst, ka ar viņām notiek vardarbība – reizēm daudzu gadu garumā.

Proti, vardarbības dažādās formas var būt arī ne tik atpazīstamas un tās tīkls ir nemanāms?

Laura. Jā, mēs cenšamies uzsvērt, ka pastāv dažādi vardarbības veidi – gan emocionālā, gan fiziskā, gan seksuālā, gan ekonomiskā kontrole vai vardarbīgā kontrole. Man radies iespaids, ka mēs esam diezgan agresīva sabiedrība, un tas izpaužas ikdienas ieradumos un sīkumos, piemēram, agresīvā braukšana – tā arī ir agresija. Turklāt šīs agresijas pārklājas: daudzas sievietes stāsta, ka viņš atbrauc saīdzis no darba, un tad “iet vaļā” mājās, jo kaut kur agresijai ir jāizlādējas. Arī nelaipnība uz ielām vai kliegšana un dusmas par kāda cilvēka kļūdu – tas agresijas līmenis tiešām ir augsts. Un tas varbūt ir iemesls, kāpēc mēs visi neapzināti atbalstām agresiju ar frāzēm “tas jau nekas”, “es viņu izprovocēju” vai “tu mani izprovocēji”, kas ir tipiski dzirdētajos stāstos. Agresora pusē nav vainīgo, vienmēr ir kāds, kurš izprovocē, un tā ir norma bez spējas atzīt, ka ir pārkāpts pāri līnijai.

Vai šis ir horeogrāfisks projekts?

Jana. Šis noteikti ir muzejs, bet mēs daudz domājām par to, kāds ir apmeklētāju ceļš, kur atrodas objekts un kādā ķermeņa stāvoklī tas tiek apskatīts. Tas ir savā ziņā horeografēts ceļš.

Laura. Mēs daudz strādājam ar detaļām, kuras nav atpazīstamas kā horeogrāfija. Horeogrāfija ir saistība ar telpu un ķermeni telpā, to, kā notiek pārvietošanās. Mēs esam to daudz pārdomājušas, jo ķermenis seko instrukcijām. Iespējams, skatītājs pat neapzināsies, ka viņa kustības ir horeografizētas.

Svarīgi, ka mēs šo muzeju neslēdzam, līdz ar projekta beigām, bet gan turpinām attīstīt. Ja atnākot uz muzeju, kādai rodas vēlme padalīties ar savu stāstu vai priekšmetu, mēs to labprāt pieņemsim projekta laikā.

Jana. Muzeja pēdējā dienā būs 24 stundu lasījumi ar stāstiem, kurus mums ir iesūtījušas sievietes. Lasīs sievietes, kuras ir pieredzējušas vardarbību, un arī tās, kuras nav. Ja nav vienas dienas gadā, kad mēs par to runājam, tad mēs to izveidojām. Lasījumi būs pieejami klātienē un radio translācijā. Šī akcija ir balss pret klusēšanu.

Laura. Tā ir arī solidaritāte starp sievietēm, kas lasīs. Ir dalībnieces, kuras lasīs, un viņu mammas vai draudzenes nāks viņas atbalstīt un lasīt citu sieviešu stāstus. Šīs dažādās balsis sajauksies. Darot to publiski, tas ir ļoti svarīgs žests: “ja tu nevari savu stāstu izstāstīt, tad es to izdarīšu tavā vietā”. Lasījumi ir publiski, droši var nākt uz muzeju un atbalstīt klātienē, jo arī lasījumi dalībniecēm ir liels uzdrīkstēšanās solis.

Kāda ir šā laika festivāla sajūta?

Laura. Festivāla sajūta rodas brīdī, kad notiek satikšanās starp mākslas darbu un skatītāju. Un tas ir iespējams arī šajā formātā. Atnākt un satikt citus cilvēkus, kuriem interesē tas pats mākslas darbs – tā jau ir tā festivāla sajūta. Turklāt tas, ko Homo novus vienmēr dara, atvedot citas formas un izteiksmes līdzekļus, arī šeit ir klātesošs.