Homo Novus 2015

Blogs

Norādes kā publisko lietu kārtība

Evarts Melnalksnis | 03 09 2020 | Saruna

Izrādē “Kur ir norādes no augšas?” mākslinieki Aizaks Čongvajs un Krišjānis Elviks pēta publiskās kārtības izpausmes un vēlmi dzīvot drošībā. Tā ir anonīma un nepieteikta intervence pilsētā, ķermeņu, kustības un vides kompozīcija, kas reflektē par mūsu individualitāti un tās saikni ar “augšu”. Ar Krišjāni Elviku par performances veidošanas pieredzi sarunājās Evarts Melnalksnis.

Kas ir norādes, ar kurām jūs strādājat?

Ideja darboties ar drošības tematu radās pirms gada Berlīnē, kad strādāju studijā pie Honkongā dzimušā mākslinieka Aizaka Čongkvaja, jo tolaik Honkongā bija aktivizējušies protesti. Aizeks man stāstīja par situāciju, un es biju klātesošs šiem notikumiem no Berlīnes. Tolaik mēs sākām runāt par drošības jautājumiem varas un sabiedrības attiecību kontekstā, kā arī cilvēka mentālās drošības stāvokli. Mēs reflektējām par indivīdam noteiktajām sabiedrības norādēm, to, kā sabiedrībā ir jāuzvedas, kas ir pieņemami un kas – nav, kā indivīds spēj eksistēt kopienā. Savukārt Covid-19 situācijā Latvija kļuva par īpaši drošu vietu. Man radās jautājums, kurā brīdī mēs vispār novērtējam, ka dzīvojam salīdzinoši drošos apstākļos. Jaunajos politiskajos notikumos interesanti mainās koncepts, kas tapis pirms ilgāka laika, un, turpinot pie tā strādāt šobrīd, klāt nāk arī kaimiņvalsts Baltkrievijas situācijas konteksts. Tādējādi koncepts ir mainīgs mehānisms, kas spēj ietvert šā brīža notikumus šeit un tagad.

Vai tās ir konkrētas norādes, kā ceļazīmes pilsētvidē, vai jūs interesē, teiksim, plašāks sociālo normu konteksts?

Mūs interesē “public order” (“sabiedriskās kārtības”) jēdziens. Mēs domājām par norādēm kā sistēmu, kas ļauj mums nenodarīt pāri sev un citiem un kas ir organizēta struktūra, lai mēs viens otru pasaudzētu. Protams, Covid-19 situācijā nāk klāt vēl jaunas norādes, kas iekļauj personīgās telpas jautājumu. Skatoties performanci, kurā astoņi cilvēki berzējas viens gar otru, šajos apstākļos tas liekas kā kaut kas nenormāli ekstrēms. Pamatā mēs esam iedvesmojušies no ļoti konkrētām norādēm, kas atrodamas pilsētvidē, kā arī no satiksmes kustības. Taču kopējais naratīvs iekļauj lielāku jēgu – varas, sabiedrības un indivīda savstarpējās attiecības.

Vai jūs reflektējat par to, kurš ir norāžu autors un kāda ir šīs autoritātes leģitimitāte? Vai mēs varam paļauties uz tiem, kas rada normas?

Varu runāt no sava personiskā skatpunkta: es domāju par “pazušanu vienā kvadrātmetrā”, proti, par atrašanos informācijas telpā, par kuras leģitimitāti ir grūti spriest. Ir sašķobījusies uzticība mediju vēstītajam par to, kas notiek dažādās pasaules vietās. Ļoti aktivizējušās ir dažādas konspirāciju teorijas par notikumiem pasaulē. Ziņas kā avots orientācijai pasaulē vairs nekalpo, tās šobrīd drīzāk padara cilvēku vēl vairāk apmaldījušos. Aspekts, pie kā es darbojos performances veidošanā, ir kļūdas faktora iesaiste, kas apliecina to, cik ātri mēs šobrīd varam apmaldīties visaptverošajā neziņā. Neziņas stāvoklis man lika domāt par to, kā mēs kā indivīdi uzskatām, ka dzīvojam brīvos apstākļos un paši pieņemam savus lēmumus, taču, piemēram, izsludinātajā ārkārtas stāvoklī pastāv vēlme pēc diktatora, kurš noteiktu, kas ir jādara, lai arī vienlaikus es to arī nevēlos. Gribas, lai kāds dod konkrētas atbildes un norādījumus. Tu saproti, ka kā indivīds lielajā pasaulē tu vari būt ļoti bezspēcīgs. Savukārt mākslinieks Aizeks Čongkvajs daudz vairāk domāja tieši par publisko kārtību.

Kā tu raksturotu Aizeka Čongkvaja māksliniecisko darbību?

Viņš ir studējis Honkongā un Bauhaus universitātē Veimārā un strādā ar performances mākslu, turklāt vairāk no vizuālās mākslas puses. Aizeks nodarbojas arī ar glezniecību, tādēļ viņš būtu raksturojams kā starpdisciplinārs mākslinieks. Viņa darbus var aplūkot Aizeka mājaslapā. Viņš ir ļoti strukturēts mākslinieks.

Vai izrādes forma ir horeogrāfija pilsētvidē?

Es drīzāk teiktu, ka tā ir performance, jo nevar nodalīt cilvēka kustību no vides, kurā viņš atrodas. Katra performances daļa ir kā fotogrāfija, kas atkarīga no skatītāja skatpunkta. Manuprāt, šis formāts ir pievilcīgs ar to, kas tas ir neparedzams, un tajā piedalās netīšais skatītājs, notiek saikne ar cilvēkiem, kuri to nav gaidījuši. Performances lokācijas atbilst zināmai struktūrai: Zinātņu akadēmija reprezentē bijušo varu, kur redzams ļoti konkrēts arhitektūras piemērs tam, kā vara samazina cilvēka mērogu. Otrā lokācija ir Brīvības iela pie Ministru kabineta un Pareizticīgo katedrāles, kur iezīmējas politikas un reliģijas elementi. Tas simbolizē tieši tagadnes momentu, kad šīs varas attiecības konkrētajā vidē savstarpēji konfliktē. Tam vidū ir daba – aleja, kas ir neizmantota pilsētvides teritorija, kurai apkārt “dragā” ikdienas kārtība, ļoti agresīva, intensīva un cilvēkiem nepiemērota. Trešā lokācija ir “New Hanza city”, un tas ir būvlaukums, kas atrodas pauzē un kas ir neskaidras nākotnes reprezentētāja. Mēs izmantojam dabisko apgaismojumu, domājot, kā mainās saules gaisma, un te notiek saulriets, kas iekrāso visu lokāciju oranžīgi rozā krāsās. Debesis ar putnu kāšiem un lidmašīnām tur spēlē ļoti lielu lomu, un arī kustībās ienāk dabas kārtība.